| Mk 1, 1-8 | Mk 1, 9-15 |
Mk 1, 16-20 | Mk 1, 21-28 | Mk 1, 29-39 | Mk 1, 40-45 | |||||
 |
 |
 |
 |
 |
 |
|||||
| Mk 2, 1-12 |
Mk 2, 13-17 | Mk 2, 18-22 | Mk 2, 23-28 | Mk 3, 1-6 | Mk 3, 7-12 | |||||
 |
 |
 |
 |
|||||||
| Mk 3, 13-19 | Mk 3, 20-21.31-35 | Mk 3, 22-30 | Mk 4, 1-9.13-20 | Mk 4, 10-12.21-25 | Mk 4, 26-34 | |||||
_______________________
SVĒTĀ GARA NOSŪTĪŠANAS lieli svētki
15,26. Bet kad atnāks Iepriecinātājs, ko es sūtīšu no Tēva, patiesības Gars, kas no Tēva iziet, Viņš dos jums liecību par mani. 15,27. Un jūs dosiet liecību, tāpēc ka no sākuma esat pie manis. 15,16, 12. Man vēl daudz kas jums sakāms, bet to jūs tagad nespējat aptvert. 15,13. Bet kad atnāks Viņš, Patiesības Gars, tad jums mācīs visu patiesību, jo Viņš nerunās no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, vēstījot jums nākotni. 15,14. Viņš mani pagodinās, jo no manis ņems un jums pasludinās. 15,15. Viss, kas Tēvam pieder, ir mans. Tāpēc es sacīju, ka no manis ņems un jums pasludinās.
(J 15, 26-27; 16, 12-15)
_______________________
_______________________
VISSVĒTĀS TRĪSVIENĪBAS LIELI SVĒTKI
16 Bet vienpadsmit mācekļi aizgāja Galilejā, uz to kalnu, kur Jēzus bija viņiem pavēlējis. 17 Un tie, Viņu ieraudzījuši, pielūdza Viņu, bet daži šaubījās. 18 Un Jēzus piegāja un runāja viņiem, sacīdams: Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. 19 Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, 20 Mācīdami tās pildīt visu, ko Es jums esmu pavēlējis, un, lūk, Es esmu ar jums līdz pasaules galam.
(Mt 28, 16-20)
_______________________
_______________________
PARASTĀ LITURĢISKĀ LAIKPOSMA IX SVĒTDIENA
23. Un notika atkal, ka Kungs sabatā gāja cauri druvai, un Viņa mācekļi iedami sāka raut vārpas. 24. Bet farizeji sacīja Viņam: Lūk, tie dara sabatā to, ko nav brīv. 25. Un Viņš sacīja tiem: Vai jūs nekad neesat lasījuši, ko darīja Dāvids, kad tam bija trūkums, un viņš pats bija izsalcis, un tie, kas ar viņu bija? 26. Kā viņš augstā priestera Abiatara laikā iegāja dievnamā un ēda upura maizi, kuru nevienam nenācās ēst, kā vien priesteriem; un viņš deva tiem, kas ar viņu bija.
27. Un Viņš tiem sacīja: Sabats ir iecelts cilvēka dēļ, bet ne cilvēks sabata dēļ. 28. Tāpēc Cilvēka Dēls ir Kungs arī pār sabatu.
1. Un Viņš atkal iegāja sinagogā. Un tur atradās cilvēks, kam bija nokaltusi roka. 2. Un tie Viņu uzmanīja, vai Viņš sabatā nedziedinās, lai Viņu apsūdzētu. 3. Un Viņš sacīja cilvēkam, kam roka bija nokaltusi: Stājies vidū! 4. Un Viņš sacīja tiem: Vai sabatā pienākas labu vai ļaunu darīt, dvēseli glābt vai pazudināt? Bet viņi klusēja. 5. Un Viņš, noskumis par viņu sirds aklumu, visapkārt tos dusmīgi uzlūkoja un sacīja cilvēkam: Izstiep savu roku! Un tas izstiepa; un viņa roka kļuva vesela. 6. Un farizeji izgājuši tūlīt apspriedās ar herodiešiem pret Viņu, kā Viņu nonāvēt.
(Mk 2, 23 – 3, 6)
_______________________
_______________________
PARASTĀ LITURĢISKĀ LAIKPOSMA X SVĒTDIENA
20. Un viņi atnāk mājās; un daudz ļaužu atkal sapulcējās, tā ka viņi nevarēja pat maizi ēst. 21. Un kad Viņa piederīgie to dzirdēja, tie izgāja Viņu aizturēt, jo tie sacīja: Viņš kļuvis bezprātīgs. 22. Un rakstu mācītāji, kas bija atnākuši no Jeruzalemes, sacīja, ka Viņā Belcebuls un ka ļaunos garus Viņš izdzen ar velnu virsnieka spēku. 23. Un tos kopā sasaucis, Viņš sacīja tiem līdzībās: kā sātans var sātanu izdzīt? 24. Un ja valsts savā iekšienē sašķeļas, tad tāda valsts nevar pastāvēt. 25. Un ja kāds nams pret sevi pašu nāk naidā, tāds nams nevar pastāvēt. 26. Ja nu sātans celsies pret sevi pašu, tad viņā notiek šķelšanās; un viņš nevar pastāvēt, bet viņam ir gals klāt. 27. Neviens nespēj, spēcīgā namā iegājis, tā rīkus laupīt, pirms nebūs stiprais saistīts; un tad viņš tā namu izlaupīs.
28. Patiesi es jums saku, ka cilvēku bērniem visi grēki un zaimi, ar kādiem ir zaimojuši, tiks piedoti, 29. Bet kas zaimo Svēto Garu, tas piedošanu ne mūžam nedabūs, bet pelnīs mūžīgo grēku. 30. Jo viņi sacīja: Viņā ir nešķīstais gars.
31. Un atnāca Viņa māte un brāļi; un tie, ārā stāvēdami, sūtīja pie Viņa un aicināja Viņu. 32. Un ļaudis sēdēja ap Viņu un sacīja Viņam: Lūk, Tava māte un Tavi brāļi ārā meklē Tevi. 33. Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: Kas ir mana māte un mani brāļi? 34. Un Viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap Viņu sēdēja, un sacīja: Lūk, mana māte un mani brāļi! 35. Jo, kas pilda Dieva prātu, tas ir mans brālis un mana māsa, un māte.
(Mk 3, 20-35)
_______________________
_______________________
PARASTĀ LITURĢISKĀ LAIKPOSMA XI SVĒTDIENA
26. Un Viņš sacīja: Ar Dieva valstību ir tāpat, kā cilvēks sēklu iesēj zemē. 27. Vai nu viņš guļ, vai ceļas naktī, vai dienā, sēkla dīgst un aug, tam nezinot.
28. Jo zeme nes augļus: vispirms stiebru, tad vārpu, beigās pilnu vārpu graudiem. 29. Un kad augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ lieto sirpi, jo pļaujamais laiks ir klāt.
30. Un Viņš sacīja: Kam mēs pielīdzināsim Dieva valstību? Vai kādā līdzībā mēs to attēlosim? 31. Viņa ir kā sinepju grauds, kas iesēts zemē, kurš ir mazākais no visām sēklām, kas ir virs zemes; 32. Un kad tas ir iesēts, tas aug un kļūst lielāks par visiem stādiem; un tas laiž lielus zarus, tā ka debesu putni var dzīvot tā pavēnī.
33. Un daudzās tādās līdzībās Viņš runāja tiem vārdu, tā ka tie spēja to saprast. 34. Bet bez līdzībām Viņš tiem nerunāja, bet saviem mācekļiem Viņš atsevišķi izskaidroja visu.
(Mk 4, 26-34)
_______________________
_______________________
SV. JĀŅA KRISTĪTĀJA PIEDZIMŠANAS
lieli svētki
5. Jūdejas ķēniņa Heroda laikā dzīvoja kāds Abijas kārtas priesteris, vārdā Zaharijs, un viņa sieva, vārdā Elizabete, no Ārona cilts. 6. Bet abi viņi bija taisnīgi Dieva priekšā un nevainojami pildīja visus Kunga baušļus un noteikumus. 7. Bet viņiem nebija bērnu, jo Elizabete bija neauglīga; un abi bija veci gados. 8. Un notika, ka viņš savureiz pildīja priestera pienākumus Dieva priekšā, 9. Un viņam, pēc priestera paražas lozējot, bija jāiet Kunga svētnīcā kvēpināt; 10. Un visi daudzie ļaudis ārā lūdza Dievu kvēpināšanas stundā.
11. Tad viņam parādījās Kunga eņģelis, stāvot kvēpināšanas altāra labajā pusē. 12. Un Zaharijs, to redzēdams, izbijās, un viņu pārņēma bailes. 13. Bet eņģelis sacīja viņam: Nebīsties, Zaharij, jo tava lūgšana ir uzklausīta: tava sieva Elizabete dzemdēs tev dēlu un tu nosauksi viņu vārdā Jānis. 14. Un Tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. 15. Jo viņš būs liels Kunga priekšā; vīnu un reibinošus dzērienus viņš nedzers; un Svētais Gars viņu piepildīs jau mātes miesās. 16. Un daudzus Izraēļa bērnus viņš atgriezīs pie Kunga, viņu Dieva. 17. Un tas ies viņa priekšā Elija garā un spēkā, pievērsdams tēvu sirdis bērniem un neticīgos taisnīgo gudrībai, lai sagatavotu Kungam paklausīgu tautu.
(Lk 1,5-17)
_______________________
_______________________
PARASTĀ LITURĢISKĀ LAIKPOSMA XIII SVĒTDIENA
21. Un kad Jēzus atkal laivā pārcēlās pāri jūrai, pie Viņa sapulcējās liels ļaužu pulks; un Viņš bija pie jūras. 22. Un nāca pie Viņa viens no sinagogas priekšniekiem, Jairs vārdā, un, redzēdams Viņu, krita pie Viņa kājām, 23. Un ļoti Viņu lūdza, sacīdams: Mana meitiņa ir pie miršanas; nāc, uzliec viņai savu roku, lai tā kļūtu vesela un dzīvotu! 24. Un Viņš aizgāja kopā ar to. Un daudz ļaužu sekoja Viņam un drūzmējās ap Viņu.
25. Un bija sieviete, kas divpadsmit gadu cieta no asins tecēšanas. 26. Tā bija daudz cietusi no daudziem ārstiem un bija iztērējusi visu savu mantu, bet, palīdzību neatradusi, bija nonākusi vēl ļaunākā stāvoklī. 27. Viņa, izdzirdusi par Jēzu, nāca ļaužu pulkā un no mugurpuses pieskārās Viņa drēbēm. 28. Jo tā sacīja: Ja tikai pieskaršos Viņa drēbēm, es kļūšu vesela. 29. Un tūdaļ viņas asins avots izsīka; un viņa sajuta savās miesās, ka tā no šīs kaites izdziedināta. 30. Un Jēzus tūdaļ, sevī nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, pagriezās pret ļaudīm un sacīja: Kas skāra manas drēbes? 31. Un Viņa mācekļi sacīja Viņam: Tu redzi, ka ļaudis spiežas pie Tevis, un Tu saki: kas man pieskārās? 32. Un Viņš apskatījās, lai redzētu to, kas to bija darījusi. 33. Bet sieviete, nobijusies un trīcēdama, zinādama, kas ar viņu noticis, nāca un krita Viņa priekšā zemē un teica Viņam visu patiesību. 34. Bet Viņš tai sacīja: Meit, tava ticība tevi darījusi veselu! Ej mierā un esi vesela no savas kaites!
35. Viņam vēl runājot, nāca pie sinagogas priekšnieka un sacīja: Tava meita jau mirusi, ko vēl apgrūtini Mācītāju? 36. Bet Jēzus, izdzirdis vārdus, kas bija sacīti, teica sinagogas priekšniekam: Nebīsties, tikai tici! 37. Un Viņš neļāva nevienam sev līdz iet, kā vien Pēterim un Jēkabam, un Jānim, Jēkaba brālim. 38. Un viņi nonāca sinagogas priekšnieka namā; un Viņš redzēja uzbudinājumu un tos, kas raudāja un daudz vaimanāja. 39. Un Viņš, iegājis, sacīja tiem: Ko jūs trokšņojat un raudat? Meitiņa nav mirusi, bet guļ. 40. Un tie izsmēja Viņu. Bet Viņš, visus izraidījis, paņēma līdz meitiņas tēvu un māti, un tos, kas ar Viņu bija, un iegāja, kur meitiņa gulēja. 41. Un Viņš, satvēris meitiņas roku, sacīja tai: Talita, kumi! Tulkojumā: Meitiņ, es tev saku, celies augšām! 42. Un meitiņa tūlīt uzcēlās un staigāja, jo tā bija divpadsmit gadus veca. Un tos pārņēma liels izbrīns. 43. Un Viņš tiem stingri piekodināja, lai neviens par to neuzzinātu; un Viņš lika dot tai ēst.
(Mk 5, 21-43)
_______________________